Strādāju par šefpavāru kādā jaukā Rīgas restorānā. Darba dienas ir garas un karstas: šķīvji, pasūtījumi, komandas kliedzieni, un tad beidzot klusums. Pēc šādas slodzes mājās gribas tikai gulēt un ne par ko nedomāt. Bet dažreiz vakars izvēršas pavisam citādi – īpaši, ja nevari aizmigt un telefons it kā pats slīd rokā. Tā arī sākās mans stāsts, kuru es tagad stāstu ar smaidu.

Vienā otrdienas vakarā, ap pusnakti, es kārtējo reizi ritināju ziņu lentes. Kaut kur uzpeldēja reklāma par tiešsaistes spēlēm, un es – tīri no ziņkārības – noklikšķināju. Nebiju nekad licis lielas cerības uz azartu, man vienmēr šķita, ka tā ir tikai naudas izniekošana. Bet tur bija tik krāsaini un aicinoši, ka nolēmu pamēģināt ar niecīgu summu – kādas piecus eiro. Nevis lai uzvarētu, bet lai saprastu, kāpēc cilvēkiem tas patīk.

Atceros šo sajūtu: pirmais grieziens, bungu rīboņa, augļi sakrīt, un ekrānā parādās dīvaini sarkani cipari. Es pat nespēju noticēt – mans desmit eiro grieziens pārvērtās par kaut kuriem divdesmit pieciem. Tā visa ir tikai mana nauda, kas atgriezusies? Protams, arī pieci mani eiro palika tur, bet sajūta, ka es ko laimēju, radīja tik siltu viļņošanos krūtīs. Tā nav tikai nauda – tas ir mazs adrenalīns, kas aizstāj garos nobraucienus ar velosipēdu vai vēl vienu šķīvi saldējuma.

Pēc tam es reiz draugam Ļevam sūdzējos, ka restorāna stresa pilnā atmosfēra man liek justies izdegušam. Viņš smējās un teica, ka viņa veids, kā atslēgties, ir īsu mirkli paspēlēties vavada казино – tikai pa druskai, nevis profesionāli. Viņš pat stāstīja, ka reiz laimējis kārtīgu naudas summu un tad to uzreiz izņēmis, jo zina, ka azartam nevar ļaut pārņemt prātu. Klausījos viņā, bet domāju: kāpēc lai cilvēks, kas nav spēlmanis, tērētu savu laiku pie bezgalīgi griežamiem bungu rullīšiem? Tikai pēc tam, kad pats izmēģinu, es sapratu, ka tas nav par naudu, bet par spēles ritmu un mirkļiem, kad vari nepar ko citu nedomāt.

Dažas nedēļas vēlāk, brīvajā dienā, kad līst lietus un viss, ko gribas, ir palikt zem segas, es vienkārši atvēru to pašu lapu un iemaksāju desmit eiro. Skatos, kā griežas krāsainie simboli – un uzreiz atceros savas bērnības dienas, kad spēlēju datorspēles un gaidīju nākamo līmeni. tā vienna skaidrs, ka nekad neesmu liels risku cienītājs, bet šeit bija patīkami kontrolēt procesu: es izvēlos summu, izvēlos spēli, izvēlos, kad beigt. Tas man atgādināja, cik svarīgi dzīvē ir pašam noteikt robežas. Toreiz laimēju tikai septiņas eiro un iztērēju to gardai kafijai ar kanēļmaizīti nākamajā rītā – gan jau tas ir labāk nekā tērēt lielu daļu algas kūpinājumiem un alkoholam.

Sāku spēlēt ierobežoti, ne katru nedēļu, un galvenais – vienmēr ar skaidru budžetu. Jūs teiksiet: kur gan priecīgs stāsts, ja tikai desmit un divdesmit eiro? Bet tajā visā slēpjas kaut kas vairāk. Mans darbs ir nemitīgs troksnis, rosība, trauksmainība. Klientam, kas sēž pie galda, es gatavoju sulīgu liellopa fileju, bet manī iekšēji virmo darba ikdiena. Kad vakarā atveru mobilo telefonu un izvēlos augļu slotiņu, pasaule apklust. Es negaidu džekpotu – es gaidu tikai nelielu izraušanos no realitātes. Un, ja tā pienāk, piemēram, laimēju pie cpīkstēšanas – tas vienkārši sniedz man smaidu pirms miega.

Kādu dienu, braucot mājup ar autobusu, es redzēju, kā pusaudzis skatās uz pārāk lielu matemātikas uzdevumu grāmatu, un viņš bija tik saspringts, ka es gribēju viņam pateikt: atrodi sev mazu atslodzi, pat ja tā šķiet vienkārša. Mana māsa ir grāmatvede, viņa nopietni saka, ka vienmēr aprēķinot riskus. Viņasprāt, vienīgais veids, kā priecīgi un bez zaudējumiem piedalīties šādos izklaides lauciņos, ir uztvert visu kā izdevumu, nevis ieguldījumu. Nu, skaidrs, es tomēr neesmu tajā profesionālis – man vienkārši patīk pavedināt veiksmi, un, kad viņa atbild ar mazu burtu, tas ir tik patīkams stimuls. Tāds mazs sasniegums – it kā uzspēlētu ar likteni un pateiktu “paldies” par sīko, ko tas sūta.

Es zinu, ka daudziem azartspēles saistās tikai ar pelēku reklāmu uz mājas sienām vai sliktiem stāstiem no avīzēm. Bet dažreiz cilvēks, kam ļoti garlaicīgi vai kam trūkst vieglu emociju, atrod pozitīvu starpnieku – nevis lai to darītu visu dienu, bet lai atcerētos, ka dzīvē ir vieta pārsteigumam. Es neuzstāju, ka visiem jāmēģina. Tomēr manā pieredzē tieši šī spēle ar maziem līmeņiem, ar skaidru laika rāmi un ar sevis kontroli palīdzēja pārvarēt vairākus garlaicīgus vakarus, kad es nevarēju ne lasīt, ne skatīties filmu.

Vēlos teikt, ka nekas no tā nebūtu noticis, ja es nebūtu pārtraucis sevi uzskatīt par pārāk nopietnu pieaugušo. Mēs taču visi reiz bijām bērni, kuri spēlējās ar govs un zirga figūriņām. Vai tad tiešām aizliegts sev sagādāt mazu prieku ar kaut ko, kas nav kaitīgs, ja vien tu paturi kontroli? Esmu atradis zelta vidusceļu. Jā, dažreiz es zaudēju eiro divus, un tas nav tragedija. Bet tā niecība ne tikai naudas izteiksmē – tas ir prieks, ko es ņemu līdzi savā